viņi ir mazi un gaida debesis
debesis nenāk
viņi satumst un vairs negaida
vienalga nenāk
beigu beigās viņu nemaz nav
un tad viss kā senāk
debesis tādas ka nav kur dēties
sarkans oktobra orķestris nopūš
visu no kokiem zemē
un mūzika mūzika mūzika
spoža kā izmisums
nē tas nav mums
tas nevar būt mums
mēs esam no zaļuma skaļuma tālā
nobrāztiem stilbiem un plikām kājām
bet nu
ziemas puteņa strēle lido pār mājām
dažas dienas pēc mums