
Miłosz Waligórski
English and Serbian below
Miłosz Waligórski (1981) – slawista i hungarysta. Mieszka i pracuje w Nowym Sadzie. Laureat Nagrody im. Adama Włodka (2015) i Bydgoskiej Nagrody Literackiej „Strzała Łuczniczki” (2018). Przełożył Poświęcenie hetmana Lajosa Grendela (2014), Doniesienia z krainy ciemności Dževada Karahasana (2014), Entropię Maroša Krajňaka (2015), Drugi pocałunek Gity Danon Miljenka Jergovicia (2016), Dzwony Einsteina Lajosa Grendela (2016), Jarmarcznego kuglarza Jeleny Lengold (2016), Programy w labiryncie Istvána Keménya (2017), Życie w cztery tygodnie Lajosa Grendela (2018) oraz (razem z Izą Zając) prozę Víťa Staviarskiego Kiwader i inne opowieści (2011) i powieść Danieli Kapitáňovej Samka Tale księga o cmentarzu (2015). Autor przekładów z nowej liryki serbskiej zamieszczonych w antologii Serce i krew (2015). Wydał tomy wierszy: 36 sposobów na pustkę (2012), 32 ślady ku (2015), Długopis (2017), Sztuka przekładu (2018) i Ziele i zoo (2019, razem z Anną Waligórską) – i zbiory opowiadań: Kto to widział (2016) i Małe prozy (2016, razem z Anną Waligórską).
Miłosz Waligórski (born in 1981) – is a Slavist and Hungarist who lives and works in Novi Sad. He is a laureate of Adam Włodek Award (2015), and Bydgoszcz Literary Prize 'Archer’s Arrow’ (Strzała Łuczniczki, 2018). He translated into Polish books of Lajos Grendel (2014), Dževad Karahasan (2014), Maroš Krajňak (2015), Miljenko Jergovic (2016), Jelena Lengold (2016), Istvána Kemény (2017) and (together with Iza Zając) Víť Staviarski’s prose (2011), Daniela Kapitáňova (2015). He is also an author of translations of new Serbian poetry in the anthology Serce i krew (2015).
He published five books of poetry: 36 sposobów na pustkę (2012), 32 ślady ku (2015), Długopis (2017), Sztuka przekładu (2018) and Ziele i zoo (2019, together with Anna Waligórska) and two books of short novels: Kto to widział (2016) and Małe prozy (2016, together with Anna Waligórska).
Milošs Vaļigurskis (dz. 1981. Bidgoščā) – slāvu un ungāru literatūras speciālists. Dzīvo un strādā Novijsadā. Adama Vlodkas (2015) un Bidgoščas literatūras balvas „Strzała Łuczniczki” (Strēlnieces bulta, 2018) lauretāts. Tulko no ungāru, slovāku un serbhorvātu valodām. Daudzi oriģinālprozas un dzejas darbi publicēti literāros izdevumos. Miloša Vaļigurska dzeja ir publicēta slovēņu, rusīnu, lietuviešu un nu jau arī latviešu valodā. Viņa tulkojumā publicētas vairāk nekā desmit grāmatas, izdotas piecas oriģināldzejas grāmatas: 36 sposobów na pustkę (36 tukšuma veidi, 2012), 32 ślady ku (32 pēdas uz, 2015), Długopis (Pildspalva, 2017), Sztuka przekładu (Tulkošanas māksla, 2018) i Ziele i zoo (Zāles un zoo, 2019, razem z Anną Waligórską) – un divi stāstu krājumi: Kto to widział (Kurš to redzēja, 2016) un Małe prozy (Mazā proza, 2016, kopā ar Annu Vaļigursku).