Kungs un kundze (“kaimiņ, “kaimiņien”)
lēnām, ritmiskām kustībām,
pēdējiem spēkiem rāpās, nepārmijot ne vārda,
ieturot pieklājīgu distanci,
kuru tikai virsotnē,
iespējams, bezspēkā apjaušot lavīnas nenovēršamību –
pēkšņi saīsināja viņas zvaigāšana:
“Jā, izdrāz, jākli,
izdrāz mani, plancku!” –
zilbi pa zilbei šķaidīja siekalu šķieznas
ar putām uz lūpām, un valgu skatienu smilkstot,
lai nepārtrauc, bet viņš,
pakļāvīgais kaimiņš, uzticamais mīlnieks,
klusēdams izpildīja viņas vēlēšanos – kā tāds kapo
bezkaislīgi uzgrūda līdz smailei,
no kuras viņa nokrita.
Un kas to būtu domājis –
ar šo vienu teikumu pietika dzejolim.
Laiks savilkt bilanci.
Šausmas? Baismas? Drausmas? Vēsturei
labpatīk atkārtoties.