Kalnos migla, kā nezin kas.
Lietus apdzēš pēkšņo uguni,
kas nodrošināja saziņu starp mums.
Dūmi spiežas cauri pūlim,
izkliegdami manu vārdu
nepazīstamā zemē.
Nezinu šo zemi, nepazīstu.
Tuvojas stunda, tai lauzta roka,
tā pienāk, un tai saplaisājuši pirksti,
kā okupācijai pakļauta fonētiska norise.
Nevēlos ar tevi runāt, atkārtoju,
es nevēlos ar tevi runāt.
Divu stundu laikā neuzmanīgi
samaksāju ar vairākiem tūkstošiem vārdu.
Nams laika gaitā nomelnējis
kā tas vīrs, apaudzis saru sūnu,
Nezinu, vai tagad kaut kas
ir kā vērts.