(dots pret dotu)
Kam lemts atdzimt dziesmā, tam jāmirst zemes dzīvē.
Frīdrihs Šillers
Dārzā vai kapos
(tagad nav svarīgi, bet tie patiešām
bija pasaules kara frontēs kritušo
kareivju kapi)
večuks pļāva zāli ar pļaujmašīnu.
Aiz sētas pa taku gāja večiņa.
Viņš tai uzsauca: – Ahoi!
Sāka vēcināt roku, viņa tam
atmāja un sauca pretī: – Ahoi! Pļauj? –
Viņš nesadzirdēja. Pielika
pie auss plaukstu kā satelīta šķīvi.
– Pļauj?! – viņa atkārtoja skaļāk.
Viņš nesadzirdēja. Izslēdza pļāvēju.
– Ko?!
– Es prasu, vai tu pļauj!
– Ko?!
– Es prasu, vai tu pļauj!!
– Aha. Jā. Pļauju, pļauju!!!
Tad atkal iedarbināja pļāvēju. Sieviete devās tālāk.
